Elektromotoru pielietojums

Starp dažādiem elektromotoriem visplašāk izmantotais ir maiņstrāvas asinhronais motors (pazīstams arī kā asinhronais motors). Tas ir viegli lietojams, uzticams ekspluatācijā, lēts un strukturāli izturīgs, taču tam ir zems jaudas koeficients un sarežģīta ātruma regulēšana. Lielas jaudas un maza ātruma jaudas mašīnās parasti tiek izmantoti sinhronie motori (sk. Sinhronos motorus). Sinhronajiem motoriem ir ne tikai augsts jaudas koeficients, bet to ātrums nav atkarīgs no slodzes lieluma un ir atkarīgs tikai no tīkla frekvences. Darbs ir salīdzinoši stabils. Līdzstrāvas motorus parasti izmanto situācijās, kad nepieciešama plaša ātruma regulēšana. Bet tam ir komutators, kas ir sarežģītas struktūras, dārgas cenas, grūti kopjams un nav piemērots skarbām vidēm. Pēc 20. gadsimta 70. gadiem, attīstoties spēka elektronikas tehnoloģijām, maiņstrāvas motoru ātruma regulēšanas tehnoloģija pakāpeniski ir nobriedusi, un iekārtu cenas ir samazinājušās, ko sāka pielietot. Maksimālo izejas mehānisko jaudu, ko motors var izturēt noteiktā operētājsistēmā (nepārtraukts, īslaicīgs, periodisks cikls), neizraisot motora pārkaršanu, sauc par tā nominālo jaudu. Lietojot to, jāpievērš uzmanība noteikumiem uz datu plāksnītes. Kad motors darbojas, jāpievērš uzmanība tā slodzes raksturlielumu saskaņošanai ar motora īpašībām, lai izvairītos no ātruma pārsniegšanas vai apstāšanās. Elektromotori var nodrošināt plašu jaudas diapazonu, sākot no milivatiem līdz pat desmitiem tūkstošu kilovatu. Elektromotoru lietošana un vadība ir ļoti ērta, ar iespēju pašam iedarbināt, paātrināt, bremzēt, reversēt un noturēt. Vispārējā elektromotora izejas jauda mainās atkarībā no ātruma ātruma regulēšanas laikā.